Smiltsērkšķi ir eleagnu dzimtas augi. Ģintī ir trīs sugas – parastais, vītollapu un Tibetas smiltsērkšķis. Parastajam smiltsērkšķim Hippophae rhamnoides L. ir deviņas pasugas, no kurām saimnieciski nozīmīgākās ir Mongolijas smiltsērkšķis H.rhamnoides ssp. mongolica , kas savvaļā aug Rietumsibīrijas dienvidos, Altajā, Sajānos, Vidusāzijā, Mongolijā un Aizbaikālā un piejūras smiltsērkšķis H.rhamnoides ssp. rhamnoides, kas savvaļā sastopams Baltijas un Ziemeļjūras piekrastē. Ogu iegūšanai paredzētos komercdārzos dažādās valstīs aug šo divu pasugu hibrīdi, kuru ģenētika piemērota attiecīgās vietas klimatam.
Auga ģints nosaukums Hippophae  tulkojumā nozīmē „spīdošais zirgs”, jo senas leģendas vēsta, ka novārdzināti zirgi, ēdot smiltsērkšķu dzinumus,  atkopušies tā, ka pat spalva sākusi spīdēt.
Smiltsērkšķu pirmās un primitīvās formas bijuši hidromezofīti, tie auguši atklātās, saulainās vietās – kalnu upju krastos. Intensīva apgaismojuma un sausa gaisa apstākļos pakāpeniski izveidojusies smiltsērkšķu virszemes daļas kseromorfā struktūra – šauras, garas lapas ar mazu transpirācijas virsmu. Centrālās Āzijas karstā klimata ietekmē acīmredzot radušās tādas fizioloģiskas īpatnības, kā izteikta prasība pret apgaismojumu, sīklapainība, dzinumu pārveidošanās par ērkšķiem, fotoperiodiska neitralitāte, t.i., neitrāla attieksme pret dienas garumu, kā arī īss fizioloģiskā miera periods, kas traucē introducēt mūsu piejūras klimatā ar garu un nepastāvīgu ziemu daudzas labas šķirnes ar  kontinentālas izcelsmes gēniem. Izteiktā salcietība droši vien iegūta ledus laikmetā, kad lielākā Eirāzijas daļa bija pārklāta ar ledāju. Augot pārplūstošu upju palieņu un piejūras rajonos, smiltsērkšķis kļuvis par tipisku mezokserofītu – augu ar divējādu ekoloģisku dabu. Tā sakņu sistēma piemērojusies mitrām vietām un pietiekami apgādā auga virszemes daļas ar ūdeni, taču lapas saglabājušas savu kseromorfo struktūru.
Smiltsērkšķi ir morfoloģiski daudzveidīgi pat nelielā teritorijā, kas dod lieliskas kultūras šķirņu atlases un selekcijas iespējas. Šī darba aizsācēji ir krievu selekcionāri, kuri pag. gs. vidū no Mongolijas pasugas radīja pirmās smiltsērkšķu šķirnes, kas turpmāk tika izmantotas krustojumos ar piejūras pasugas savvaļas augiem. Lai „piejaucētu” karaliskās lielogu sibīrietes mainīgajam piejūras klimatam, vislielāko darbu ir paveicis prof. T. Trofimovs. Arī Vācijā un Somijā ir radītas smiltsērkšķu šķirnes, taču tās ir veidotas nevis mērķtiecīgas krustošanas rezultātā, bet, atlasot perspektīvus īpatņus no savvaļas audzēm. Saimnieciski vērtīgo īpašību ziņā šīs šķirnes krietni atpaliek no krievu selekcionāru radītajām, toties tās ir ideāli piemērotas vietējam klimatam. Ķīnā ar mainīgām sekmēm cenšas ieaudzēt krievu selekcijas šķirnes.
Latvijā smiltsērkšķu komercaudzēšana aizsākās 1984. gadā agrofirmā „Uzvara”, pārbaudot prof. Trofimova otrās un trešās pakāpes krustojumus. Vēlāk uz dažu perspektīvāko šķirņu bāzes ieguva nākamās paaudzes hibrīdus, vēl vairāk piemērotus mūsu klimatam.

Tagad Latvijā smiltsērkšķus audzē plantācijās, kuru kopplatība ir apmēram 100 ha. Lielākā daļa audzētāju ir apvienojušies Latvijas augļkopības asociācijas smiltsērkšķu audzētāju sekcijā, kas darbojas kopš 2001. gada. Latvijā dažu smiltsērkšķu komercdārzu platība sasniedz 30 ha, tie ir vieni no lielākajiem Eiropā. Latvijas Augļkopības institūtā veido jaunus smiltsērkšku produktus, LLU veic nozīmīgus pētījumus par smiltsērkšķu ražas novākšanas tehnoloģijām un lapu izmantošanu.