Sākumlapa E-pasts

Smiltsērkšķi ir vidēja auguma krūmi, bet to augšanā vērojamas dažas īpatnības, kas nav raksturīgas citiem kokaugiem. Ceturtajā vai  piektajā dzīvības gadā krūma centrālās ass dzinums beidzas nevis ar galotnes pumpuru, bet gan ar ērkšķi, pie tam virsotnes meristemātiskie audi atmirst. Sākas simpodiālā zarošanās – intensīvi attīstās sānu dzinumi, kuri veidojas no pumpuriem atmirušās galotnes tuvumā. Izveidojas īpatnējs zarojums, kas atgādina mieturi. „Neīstā mietura” izveidošanās ir droša pazīme, ka nākamajā gadā būs pirmā raža. Ar šo brīdi sākas ģeneratīvo orgānu attīstība. Gandrīz visi pumpuri, kas izvietojušies uz „neīstā mietura” dzinumiem ir jaukti, t.i., nākamajā sezonā no viena pumpura attīstās gan ziedi, gan lapas. Ziedi izvietoti pie lapas pamata, turpat izvietojas arī ogas.
Smiltsērkšķis ir anemofils augs, tā putekšņus pārnes vējš. Vīrišķajiem augiem ir ļoti īpatnējas uzbūves zieds, kas sekmē labu putekšņu izvējošanos. Ziedkopā pirmie atveras apakšējie ziedpumpuri, vienā ziedpumpura pusē atveras neliela sprauga. Strauji mainās gaisa mitrums un spiediens, putekšnīca atveras, un ziedputekšņi sabirst pumpura apakšā. Pēc 2-4 stundām parādās sprauga arī ziedpumpura pretējā malā, bet apziedņa gali paliek sakļauti ar galotnītēm. Tie izveido jumtiņu, kas ne tikai aizsargā putekšņus no lietus un rasas, bet arī rada savdabīgu tuneli, no kura vējš var vienmērīgi izpūst ziedputekšņus. Sievišķie ziedi uztver ziedputekšņus ar 4-5 mm garu dzeltenīgu drīksnu.
Krūmu dzimumu iespējams noteikt tikai krūmiem, kas sākuši ražot. Vīrišķie pumpuri ir krietni lielāki par sievišķajiem, klāti ar daudzām segzvīņām. Sievišķie ir divas reizes mazāki, slaidāki, tikai ar divām segzvīņām.
Jaunie dzinumi un lapas ir ar sudrabainām zvīņām, jeb zvaigžņmatiņiem, kas vēlāk kļūst brūni. Lapas lineāri lancetiskas, veselām malām, pie pamata sašaurinātas.
Smiltsērkšķu augļu forma mēdz būt dažāda -  olveidīga, mucveidīga, lodveida, koniska, tās vidēji sver apmēram pusgramu, bet lielogu šķirnēm to masa sasniedz gramu. Auglis ir riekstiņš ar dažādas nokrāsas oranžu, sulīgu augļsedzi, taču tas izskatās kā oga.

Smiltsērkšķu barotājsaknes un balstsaknes ir izvietotas zem krūma 30-50 cm dziļumā, bet radiālā virzienā gar augsnes virskārtu attīstās daudz piesakņu, kas veido sakņu atvases. Piesaknes galveno krūmu ne tikai nebaro, bet uz tām augošās sakņu atvases  patērē krūma saražotās barības vielas. Uz saknēm simbiozē eksogēnas Frankia ģints gumiņbaktērijas, kas piesaista augsnes gaisa slāpekli.

Smiltsērkšķi savvaļā izplatās gandrīz tikai ar sakņu atvasēm,  sēklaudžus dabā sastapt var ārkārtīgi reti, jo dīgstus nomāc pat niecīgs apkārtējo augu noēnojums. Sakņu atvases ir ļoti traucējošas un grūti ierobežojamas mazdārzu dobēs, „okupējot” teritoriju pat vairāk, kā 10 metru attālumā no krūma. Regulāri pļautās vienlaidus plantācijās tās problēmas nerada.